ES Sociālais klimata fonds dalībvalstīm nodrošinās 65 miljardus eiro līdz 2032. gadam

ES gatavojas jaunajam emisiju tirdzniecības posmam ēkām un transportam. Vienlaikus tiek veidots viens no lielākajiem sociālās politikas instrumentiem klimata mērķu sasniegšanai. Kā šajā kontekstā izskatās Latvija un ko rāda kaimiņvalstu plāni?

No 2028. gada Eiropas Savienībā darbu sāks ETS2 jeb jaunā emisiju kvotu tirdzniecības sistēma ēkām un transportam. Tās mērķis ir samazināt fosilo kurināmo izmantošanu, pakāpeniski paaugstinot CO₂ emisiju izmaksas. Taču vienlaikus pieaug arī risks, ka enerģijas un transporta izmaksu pieaugumu visvairāk izjutīs zemāku ienākumu mājsaimniecības. Tieši šī iemesla dēļ Eiropas Savienība izveidojusi Sociālo klimata fondu (Social Climate Fund), kura kopējais apjoms 2026.-2032. gadā sasniegs 65 miljardus eiro, bet kopā ar dalībvalstu līdzfinansējumu investīciju apjoms var pārsniegt 86,7 miljardus eiro.

1. attēls. ES Sociālā klimata fonda plānu finansējuma sadalījums pa valstīm 2026.-2032. gadā.

Šī tendence ir īpaši nozīmīga Latvijai. Baltijas valstis joprojām saskaras ar salīdzinoši augstu enerģētiskās nabadzības risku, lielu daudzdzīvokļu ēku īpatsvaru un augstu atkarību no privātā autotransporta ārpus lielākajām pilsētām. Tādēļ paredzams, ka arī Latvijā Sociālais klimata fonds galvenokārt tiks izmantots energoefektivitātes uzlabošanai, dzīvojamā fonda renovācijai un mobilitātes pieejamības veicināšanai. Latvija jau ir iesniegusi savu Klimata sociālo plānu Eiropas Komisijai.

Interesantu salīdzinājumu sniedz Lietuva. Lietuvas klimata sociālajā plānā 2026.-2032. gadam paredzēts aptuveni 884 miljonu eiro finansējums jeb aptuveni 306 eiro uz vienu iedzīvotāju. Lielākās investīcijas paredzētas daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijai, individuālo māju energoefektivitātei, veloinfrastruktūras attīstībai un elektrisko autobusu iegādei. Vienlaikus Lietuva paredz īpaši mērķētu atbalstu mazaizsargātām lauku mājsaimniecībām.

Savukārt Zviedrija izvēlējusies pavisam citu pieeju. Zviedrijas plāns ar 533 miljonu eiro budžetu gandrīz pilnībā koncentrējas uz transporta sektoru. Finansējums paredzēts zemu ienākumu mājsaimniecībām un attāliem reģioniem, kur sabiedriskā transporta pieejamība ir ierobežota. Tas atspoguļo Ziemeļvalstu prioritātes, kur ēku energoefektivitātes jautājumi daudzviet jau ir risināti iepriekšējos gados, bet transporta dekarbonizācija kļūst par galveno izaicinājumu.

Valstu plānu analīze rāda vēl vienu interesantu tendenci. Vairāk nekā 80% transporta sektoram paredzēto investīciju tiek novirzītas sabiedriskajam transportam un infrastruktūrai. Līdzekļi paredzēti autobusu un dzelzceļa sistēmu attīstībai, pieprasījuma transporta risinājumiem, mobilitātes kuponiem un aktīvās mobilitātes projektiem, piemēram, veloceļiem. Vairums valstu neizvēlas masveidā subsidēt elektroauto iegādi, bet koncentrējas uz sociāli mērķētiem risinājumiem.

Līdzīga aina vērojama arī ēku sektorā. Aptuveni divas trešdaļas no ēkām paredzētā finansējuma tiek novirzīti renovācijai un apkures sistēmu nomaiņai. Daudzās valstīs būtiska uzmanība pievērsta arī sociālajiem mājokļiem, energokopienām un konsultāciju centriem iedzīvotājiem. Tas apliecina, ka Eiropas klimata politika arvien vairāk tiek veidota kā ilgtermiņa sociālās attīstības politika, nevis tikai emisiju samazināšanas instruments.

Latvijai tas nozīmē gan iespējas, gan izaicinājumus. No vienas puses, pieejams ievērojams Eiropas finansējums dzīvojamā fonda modernizācijai un reģionālās mobilitātes uzlabošanai. No otras puses, būs nepieciešama cieša sadarbība starp valsti, pašvaldībām, enerģētikas uzņēmumiem un finanšu sektoru, lai finansējums pārvērstos reālos projektos. Pieredze Eiropā rāda, ka veiksmīgākie klimata sociālie plāni ir tie, kas precīzi identificē mazaizsargātās grupas un investē risinājumos ar ilgtermiņa ekonomisku ietekmi.

Avots: Frederik Lettow, Marie-Louise Zeller, Brigitte Knopf, Analyse der Klimasozialpläne der EU-Mitgliedstaaten