Oglekļa kredīti Latvijā: nauda par oglekļa piesaisti – vai lauksaimnieki to zina?

No klimata politikas līdz jaunai iespējai lauksaimniekiem

Oglekļa emisiju samazināšana un oglekļa piesaiste arvien vairāk kļūst par praktisku uzņēmējdarbības un lauksaimniecības jautājumu. Eiropas Savienībā tiek veidota vienota pieeja oglekļa piesaistes sertificēšanai, uzņēmumiem pieaug nepieciešamība izprast savu klimata ietekmi, bet lauksaimniekiem un meža īpašniekiem arvien biežāk tiek piedāvāta iespēja par ilgtspējīgām apsaimniekošanas praksēm radīt ne tikai vides, bet arī ekonomisku vērtību.

Līdz ar to oglekļa kredīti pamazām iziet ārpus šauras klimata politikas diskusijas. Tie kļūst par jautājumu, kas skar zemes apsaimniekošanu, uzņēmējdarbību, investīcijas, datu uzskaiti un nākotnes finansējuma iespējas.

Šajā jomā arvien ciešāk savienojas arī ilgtspējas un biznesa attīstības jautājumi – CO₂ emisiju aprēķini, ESG principu ieviešana, ilgtspējas stratēģijas, datu analīze, risku un iespēju izvērtēšana un finansējuma piesaiste. Tās ir arī jomas, kurās savu kompetenci piedāvā Amber Advisory, palīdzot uzņēmumiem un organizācijām izprast ilgtspējas prasības un pārvērst tās praktiskos attīstības risinājumos.

Bet cik gatava šādai nākotnei ir pati Latvijas nozare?

Lai labāk izprastu situāciju, Ilgtspējas klasteris veica nelielu nozares izpēti, aptaujājot ar oglekļa kredītu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un tehnoloģiju jomu saistītus uzņēmumus. Izpētes mērķis bija noskaidrot nozares dalībnieku skatījumu uz būtiskākajām problēmām, iespējām un priekšnoteikumiem oglekļa kredītu sistēmas attīstībai Latvijā.

Atbildes iezīmē vairākas būtiskas tendences – informētības trūkumu, bažas par birokrātiju un regulējumu, nepieciešamību pēc skaidrām metodikām un vadlīnijām, kā arī jautājumu par to, kā nodrošināt pietiekamu uzticību un ekonomisku motivāciju iesaistīties oglekļa kredītu projektos.

Eiropā tiek veidoti jauni noteikumi

Līdz šim viens no lielākajiem izaicinājumiem oglekļa kredītu tirgus attīstībai Eiropā bija vienotu metodiku trūkums. Dažādās valstīs un projektos tika izmantotas atšķirīgas pieejas oglekļa piesaistes aprēķināšanai, kas apgrūtināja rezultātu salīdzināšanu un mazināja uzticību tirgum.

Situācija mainās. Eiropas Savienībā tiek veidots vienots ietvars oglekļa piesaistes un oglekļa lauksaimniecības sertificēšanai – Oglekļa piesaistes sertifikācijas regulējums (CRCF). Tā ietvaros tiek izstrādātas metodikas dažādiem oglekļa piesaistes un emisiju samazināšanas veidiem, tostarp lauksaimniecības un agromežsaimniecības praksēm, organisko augšņu atjaunošanai un apmežošanai.

Praktiski tas nozīmē, ka Eiropā pakāpeniski tiek radīts metodiskais pamats uzticamākai un pārskatāmākai oglekļa kredītu sistēmai.

Latvijai šis process ir īpaši būtisks. Mums ir gan ievērojamas lauksaimniecības zemju platības, gan meži, gan organiskās augsnes, kuru apsaimniekošana var radīt būtisku klimata pienesumu. Tādēļ jautājums nav tikai par to, vai Latvija piedalīsies šajā procesā, bet gan par to, cik gatava nozare būs izmantot jaunās iespējas.

Informētība joprojām ir nepietiekama

Viens no skaidrākajiem secinājumiem mūsu izpētē ir informētības problēma. Aptaujāto nozares dalībnieku vērtējumā informētība par oglekļa kredītu iespējām un sistēmas praktisko darbību Latvijas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā kopumā ir nepietiekama. Mežsaimniecībā informētība tika vērtēta nedaudz augstāk nekā lauksaimniecībā, tomēr arī tur vēl ir būtiska telpa zināšanu uzlabošanai.

Un jautājumu ir daudz. Kas tieši skaitās oglekļa piesaiste? Kā to izmērīt? Kādi dati būs jāuzkrāj? Kā notiek verifikācija? Kādas prasības būs jāizpilda lauksaimniekam vai meža īpašniekam? Cik lielas būs izmaksas un cik liels varētu būt potenciālais ekonomiskais ieguvums? Ja uz šiem jautājumiem nav skaidru atbilžu, interese par oglekļa kredītiem pati par sevi vēl nenozīmē gatavību iesaistīties. Tieši tādēļ informēšana un praktisku zināšanu pieejamība var kļūt par vienu no būtiskākajiem priekšnoteikumiem tirgus attīstībai.

Oglekļa lauksaimniecība nav tikai par kredītiem

Sabiedriskajā telpā oglekļa kredītus bieži uztver kā iespēju gūt papildu ienākumus, taču šāds skatījums ir pārāk šaurs. Oglekļa lauksaimniecība lielā mērā ir saistīta ar zemes apsaimniekošanas praksēm, kuru mērķis ir uzlabot augsnes kvalitāti un palielināt oglekļa uzkrāšanu. Tās var ietvert segkultūru izmantošanu, daudzveidīgu augu maiņu, samazinātu augsnes apstrādi, organiskās vielas saglabāšanu, ilggadīgo zālāju uzturēšanu un pārdomātāku ūdens resursu pārvaldību. Šādas prakses vienlaikus var palīdzēt uzlabot augsnes veselību, samazināt erozijas riskus, saglabāt mitrumu un palielināt saimniecību noturību pret ekstremāliem laikapstākļiem. Tādēļ oglekļa lauksaimniecības ekonomiskais ieguvums var izpausties ne tikai kredītu pārdošanā. Tas var būt arī efektīvāks resursu patēriņš, stabilāka saimniecības darbība un zemāki ilgtermiņa riski. Šādā skatījumā oglekļa kredīts nav galamērķis, bet gan viens no instrumentiem, ar kura palīdzību ilgtspējīgāka saimniekošana var radīt arī papildu ekonomisko vērtību.

Galvenā problēma nav intereses trūkums, bet praktiskās iespējas

Mūsu izpētē būtiska uzmanība tika pievērsta ne tikai tam, vai nozare saskata oglekļa kredītu potenciālu, bet arī tam, kas šobrīd kavē šīs iespējas izmantošanu. Atbildēs vairākkārt parādījās informētības un izglītošanas jautājums. Tika norādīts, ka nepieciešams skaidrāk izskaidrot, ko oglekļa kredītu sistēmā vispār var un ko nevar darīt, kā arī nodrošināt praktisku pamatojumu saimniecībām, kas apsver iesaisti.

Būtisks jautājums ir arī finansējums. Lai lauksaimnieks ieviestu jaunas, sertificējamas prakses, var būt nepieciešamas investīcijas tehnikā, datu uzskaitē vai pašā saimniekošanas procesā. Ja nav pietiekama ekonomiskā stimula, motivācija mainīt ierasto praksi var būt ierobežota. Pētījumā izskanēja arī bažas par sabiedrības un zemes īpašnieku uzticēšanos oglekļa kredītu sistēmai. Daļa nozares dalībnieku uzsvēra nepieciešamību sabiedrību vairāk izglītot par oglekļa kredītu būtību un ieguvumiem.

Savukārt citi pievērsa uzmanību birokrātijai un normatīvās vides sarežģītībai. Īpaši mežsaimniecības kontekstā tika uzsvērts risks, ka pārāk detalizēts regulējums var ierobežot meža īpašnieku iespējas iesaistīties brīvprātīgos oglekļa kredītu projektos un samazināt Latvijas konkurētspēju salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm.

Tātad jautājums nav tikai par to, vai oglekļa kredīti vispār ir iespējami. Jautājums ir – vai sistēma būs pietiekami vienkārša, saprotama un ekonomiski izdevīga, lai tajā būtu gatavi iesaistīties paši zemes apsaimniekotāji.

Vai Latvijai nepieciešams vēl vairāk regulējuma?

Interesants aspekts izpētē bija jautājums par to, kāda veida regulējums būtu nepieciešams oglekļa kredītu sistēmas attīstībai. Nozares dalībnieku atbildēs īpaši izcēlās nepieciešamība pēc praktiskām vadlīnijām un metodiskajiem materiāliem. Vienlaikus izskanēja arī viedoklis, ka papildu regulējums pats par sevi ne vienmēr ir nepieciešams. Tas ļauj izdarīt būtisku secinājumu: nozarei šobrīd var būt nepieciešams nevis arvien sarežģītāks regulējums, bet gan skaidrāks un praktiskāk izmantojams ietvars.

Lauksaimniekam un meža īpašniekam ir nepieciešams saprast, kas konkrēti jādara, kādi dati jāapkopo, kā tiek aprēķināts rezultāts un kā iespējams kvalificēties sertifikācijai. Tieši praktiskas vadlīnijas un metodiskie materiāli varētu palīdzēt samazināt plaisu starp Eiropas līmeņa regulējumu un tā praktisku ieviešanu Latvijā.

Kāda būtu valsts un kapitālsabiedrību loma?

Arī par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību iesaisti izpētē nebija pilnīgas vienprātības. Vairākums aptaujāto uzskatīja, ka iesaistei būtu jābūt brīvprātīgai. Vienlaikus tika pausta nepieciešamība pēc aktīvākas publiskā sektora lomas zināšanu, pētniecības un praktisko risinājumu veidošanā. Īpaši tika izcelta iespējama Latvijas valsts mežu un zinātnisko institūciju loma mežsaimniecībā – ne tikai kā tirgus dalībniekiem, bet arī kā zināšanu, pētniecības un praktisko risinājumu veidotājiem. Vienlaikus nozares skatījumā ministriju un valsts iestāžu ieinteresētība oglekļa kredītu sistēmas attīstībā šobrīd nav pietiekama. Tas nozīmē, ka valsts loma, visticamāk, nav tikai jautājums par to, vai valstij pašai aktīvi jāiesaistās oglekļa kredītu tirgū. Tikpat būtiska var būt tās loma skaidru noteikumu, uzticamas datu infrastruktūras, pētniecības un praktiska atbalsta nodrošināšanā.

Nākamais solis Latvijas lauksaimniecībai

Mūsu nelielā izpēte nepretendē uz pilnīgu Latvijas oglekļa kredītu tirgus novērtējumu. Tomēr nozares dalībnieku atbildes diezgan skaidri iezīmē jautājumus, kas būs jārisina, ja Latvija vēlas izmantot oglekļa kredītu potenciālu.

Pirmkārt, nepieciešama labāka informētība. Otrkārt, nepieciešamas skaidras metodikas un praktiskas vadlīnijas. Treškārt, jādomā par ekonomiskiem stimuliem un finansējuma pieejamību, lai ilgtspējīgu prakšu ieviešana nebūtu tikai papildu izmaksu pozīcija lauksaimniekam. Ceturtkārt, nepieciešams veidot uzticību datiem, monitoringa un sertifikācijas procesam. Tieši šeit nākamajos gados pieaugs pieprasījums pēc kompetences ilgtspējas, klimata datu, CO₂ uzskaites, monitoringa, sertifikācijas un finansējuma piesaistes jomās.

Saimniecībām arvien svarīgāk būs ne tikai īstenot ilgtspējīgas prakses, bet arī spēt pierādīt sasniegtos rezultātus ar uzticamiem datiem. Tas nozīmē, ka gatavošanās oglekļa kredītu sistēmai var sākties vēl pirms konkrēta kredīta pārdošanas – ar kvalitatīvu datu uzskaiti, saimniekošanas prakšu dokumentēšanu un izpratni par savas saimniecības oglekļa bilanci.

Secinājums

Oglekļa kredītu sistēma Latvijā vairs nav tikai nākotnes ideja. Eiropas līmenī tiek veidots regulējums un metodiskais pamats, kas tuvākajos gados var būtiski mainīt to, kā tiek vērtēta un sertificēta oglekļa piesaiste. Latvijai ir ievērojams potenciāls – lauksaimniecības zemes, meži, organiskās augsnes un nozares, kurās iespējams īstenot oglekļa piesaisti veicinošas prakses. Taču ar resursiem vien nepietiek.

Mūsu izpēte parāda, ka šobrīd būtiskākie jautājumi ir informētība, praktiskas vadlīnijas, finansējums, birokrātija un uzticība sistēmai. Ja šie jautājumi tiks atrisināti, oglekļa kredīti var kļūt ne tikai par klimata politikas instrumentu, bet arī par vienu no veidiem, kā Latvijas lauksaimniecība un mežsaimniecība var radīt jaunu ekonomisko vērtību.